Den ņi ling meditēšanas centrs
notikumi
veikals
saites
dziedināšanas prakses
par miršanu
<< uz sākumu

Informācija par miršanu

Izvilkumi no V.S. Dalai lāmas grāmatas par miršanu "Advice on Dying"

Domāšana par nāvi ne tikai kalpo lai sagatavotos miršanai un mudina veikt darbības, kas dod labumu nākošajām dzīvēm, bet arī būtiski ietekmē jūsu prāta perspektīvu. Piemēram, kad cilvēki nav pieraduši pie prakses apzināties nāves neizbēgamību, tad, pat kad tas ir acīmredzami, ka viņi ir veci un drīz nomirs, viņu draugi un ģimene jūt, ka nespēj būt reālistiski un atklāti pret viņiem, un pat jūt nepieciešamību uzslavēt viņu fizisko stāvokli, lai arī abas puses saprot, ka tie ir meli. Tas ir absurdi! Dažreiz pat pacienti, kam ir nāvējošas slimības, kā, piemēram, vēzis, izvairās lietot vārdus "mirt" vai "nāve". Man ir bijis gandrīz neiespējami runāt ar šādiem cilvēkiem par viņu tuvojošos nāvi; viņi nevēlas par to dzirdēt. Bet tam, kurš šobrīd nespēj pat izrunāt vai uzklausīt vārdu "nāve", nemaz nerunājot par tās realitātes apzināšanos, reālā miršanas brīža iestāšanās visdrīzāk notiks, nesot sev līdzi ļoti lielu diskomfortu un bailes. Tai pat laikā, kad es satiekos ar kādu praktizētāju, kurš šķiet tuvu nāvei, es nevilcinos teikt: "Vienalga vai Tu nomirsi vai atveseļosies, Tev nepieciešams gatavoties abiem." Ar viņu mums ir iespējams kopīgi apcerēt nāves neizbēgamību. Nav nepieciešamības kaut ko slēpt, jo šis cilvēks ir gatavs nāvi sagaidīt bez nožēlas. Praktizētājs, kurš jau savlaicīgi ir domājis par [lietu un parādību] nepastāvību, ir daudz drosmīgāks un laimīgāks miršanas laikā. Apcere par nāves brīža nenoteiktību veido prātu, kurš ir mierīgs, disciplinēts un tikumīgs, tāpēc ka tas pārdomā ko vairāk kā tikai šīs īsās dzīves nebūtiskās lietas.

Sāciet, cik vien agri iespējams, savā dzīvē iepazīt tikumīgus prāta stāvokļus. Kad šī spēja ir izveidota, būs iespējams fokusēt prātu uz tikumību pat miršanas brīdī. Taču, miršanas laikā jūs varētu arī būt nomākts ar mokošām sāpēm kādas briesmīgas slimības dēļ, [kuras traucēs jums veikt šo prāta fokusēšanu], vai arī jūs varat piedzīvot pēkšņu nāvi kādā negadījumā vai pret jums vērstā uzbrukumā, vai arī jūs varat nebūt spējīgs pabeigt savu mūžu dēļ iztērētiem nopelniem – iztērējot visus labās karmas krājumus, kas nodrošina jūsu pašreizējās dzīves plūsmu. Šie apstākļi var padarīt neiespējamu ilgstošu praksi ar tikumīgiem prāta stāvokļiem (lai gan tam nav obligāti jābūt šādi). Pašas ciešanas var radīt tik daudz baiļu, ka tikumīga apcere nav iespējama, izņemot tiem, kuri treniņu rezultātā ir sasnieguši augstu pakāpi un kuriem ir lieliskas spējas koncentrēšanās meditācijā. Tādēļ ir svarīgi jau šobrīd vēlēties būt brīvam no šādām mokošām sāpēm un no bailēm un vēlēties nomirt mierīgā veidā; tas tikumīgai attieksmei, kuru esat kultivējis, ļauj būt stiprai; tādejādi jūs spēsiet nomirt ar lielāku izpratni.

Tā kā nāves laikā notiek ķermeņa un prāta atdalīšana, ir svarīgi saprast tā "es" dabu, kas ir konstatēts attiecībā pret fizisko un mentālo sakopojumu kolekciju, kā arī pašu šo sakopojumu dabu. Ķermeņa veids, kurš mums ir šobrīd, ir netīrs priekšmets, kas sastāv no četriem elementiem – zemes, ūdens, uguns un vēja –, kas ir pakļauts sāpēm pat no niecīgiem cēloņiem, un kas ir kā ilūzija gan tādā nozīmē ka tas ir šeit vienā brīdī, un pazudis nākošajā, gan arī tādā nozīmē ka šķiet ka eksistē neatkarīgā veidā, bet patiesībā esot tukšam no šādas eksistences. Izskatoties tīram, kad tas ir nomazgāts, un izliekoties svētlaimīgam, pastāvīgam un pakļautam jūsu kontrolei, ķermenis mājo, varētu teikt, "maldu pilsētā" attiecībā uz apziņas un tās objektu dabu.

Kļūdaino priekšstatu pilsēta ceturtajā četrrindē attiecas uz ciklisko eksistenci. To veido darbības (karma), kuras ietekmē mokošas emocijas. Mokošās emocijas rodas no neziņas, jo īpaši no priekšstata par neatkarīgu eksistenci, kurš ir kļūdains attiecībā uz "es" un "cits" būtību, kā arī attiecībā uz lietu būtību, iedomājoties tos kā eksistējošus pašus par sevi. Tādēļ neziņa ir galvenais cēlonis atkārtotai riņķošanai sāpju pilnā cikliskā eksistencē.

Nāves laiks ir ļoti svarīgs, jo tas atzīmē vienas dzīves beigas un citas dzīves sākumu. Ja šajā būtiskajā brīdī jūsu ķermenis paliktu kopā ar jums, jūs varētu paļauties uz to, bet šajā būtiskajā brīdī tas jūs pieviļ. Jūsu ķermenis, par kuru iepriekš jūs tik gādīgi rūpējāties ar ēdienu, apģērbu, naudu, pajumti, zālēm, un pat ar kaitīgām darbībām, pamet jūs.

Pat tikai nāves pieminēšana liek mums justies nedaudz nekomfortabli. Kad jūsu pašu nāves process kļūst acīmredzams un parādās nepastāvības biedējošie aspekti, daži cilvēki reaģē ar stipru pieķeršanos savām mantām un īpašumiem, saviem radiniekiem, draugiem un savam ķermenim, bet citi izrāda naidu pret saviem ienaidniekiem un pret savām šķietami nepanesamajām ciešanām. Pat ja iekāre un naids nav klātesoši, jūs radāt spēcīgu ticību jūsu pašu, un visu šķietamību, neatkarīgajai eksistencei – tas ir neziņas galvenais veids. Šīs trīs indes – iekāre, naids un neziņa – ir spēcīgākie iekšējie šķēršļi tikumīgai praksei, un, dziļākā nozīmē, šie ir ieroči, ar kuriem jūs pats sevi nogalināt savā nāves brīdī. Lai miršanas brīdī novērstu šo postošo attieksmju rašanos, sējiet sevī vēlēšanos, lai nerastos nedz spēcīga iekāre un naids, nedz maldīgas šķietamības.

Tulkoja no angļu valodas Mārtiņš Prūsis